Loader

INTERVIJA AR VIESĢIMENI – KARPENSKI ALLAŽI

Atkal apstiprinājās tas, ka mēs esam atvērti, plaši domājoši un viesmīlīgi.”

Karpensku-Allažu ģimene dalās savā pieredzē uzņemot pie sevis mājās 2017. gadā meiteni no Vācijas/ Bavārijas – Elisa

Kā Jūs uzzinājāt par iespēju uzņemt pie sevis apmaiņas skolēnu?

Par pašu YFU un ilglaicīgu iespēju uzņemt apmaiņas skolēnu mēs jau bijām dzirdējuši iepriekš – interneta vidē, sākotnēji vīram tas gads likās ļoti ilgi. Tas bija gadu vai divus atpakaļ, kad mēs par to runājām pirmo reizi. Šajā konkrētajā gadījumā bija tā, ka Elsiu mēs uzņēmām tikai Novembrī, kad apmaiņas gads bija jau sācies. Viņa pirms tam, bija dzīvojusi pagaidu ģimenē, un par faktu, ka viņai tiek meklēta ilglaicīga ģimene es uzzināju, kad biju devusies uz vecākā dēla vecāku sapulci Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, kur skolotājai bija paziņojusi kāda no meitenēm, ka Elisa meklē viesģimeni. Tad vecāku sapulces beigās skolotāja uzrunāja vecākus, ka varbūt kāds vēlās vai kādam ir idejas, vai draugi, kas būtu ieinteresēti šajā iespējā.

Kas Jūs pamudināja savās mājās uzņemt ārzemju skolēnu?

Iniciatīva nāca no manis (Nelda – Elisas viesmamma). Mums jau bija iepriekšēja pieredze, ka uz nedēļu pie mums ierodas skolniece no Vācijas, un tad mūsu vecākais dēls dodas apmaiņas nedēļā uz Vāciju. Bija bijusi īslaicīga pieredze ar apmaiņas skolēniem. Mani pašu pamudināja tā pieredze ko iegūsti, kā arī man tas likās kā tāds piedzīvojums. Grības dzīvot, lai ir interesanti. Mūsu ģimene daudz neceļo, un arī es vēlējos parunāt svešvalodā, kas arī pieredzes laikā sanāca. Vīru arī uzrunāja šī iespēja mājās runāt vāciski. Mūsu ģimenei ļoti patīk ciemiņi. Es uzskatu, ka mēs esam atvērti cilvēki, kas arī pierādījās pēc šī apmaiņas gada, un tas nebija nekas sarežģīts. Francim (Elisas viesbrālis) sākumā likās, ka tā būs iziešana no komforta zonas, bet, kad Elisa ieradās, tas ātri vien pazuda un šī pieredze tiešām patika.

Cik viegli bija pieņemt viesskolēnu savā ģimenē? Vai Jūsu atvases sadraudzējās ar Elisu?

Nebija grūti. Uzreiz atradās kopīgas intereses un valodu, kā saka, aizgāja. Bija viegli, jo Elisa pati bija ļoti atvērta. Tiešām nebija nekādu grūtību. Pat nav komentāru. Forša, runīga meitene, kas ir atvērta visam jaunajam. Viņa lieliski iederējās mūsu ģimenē. Elisu īpaši neinteresēja futbols un basketbols, kad zēni gāja ārā spēlēt, tad viņa parasti negāja, bet tas arī bija vienīgais ar ko viņa no mums atšķīrās. Kas ir arī saprotami, jo ne visiem var interesēt sports, tomēr arī tas neradīja nekādas grūtības, tā vienkārši mēdz būt.

Spilgtākās atmiņas?

Pirmais uzreiz prātā nāk tā pirmā reize, kad satikāmies. Elisa kopā ar savu kontaktpersonu bija ieradusies pie mums, gaidīja lejā uz ielas un es (Nelda) nācu pretim, un tad tas pirmais iespaids “O, kāda forša meitene!” Pirmajā vakarā Elisa mums vaicāja, kādi mums paradumi un cikos mēs ēdam brokastis. Es tad uz vietas atbildēju, ka būtu labi, ja brīvdienās tu celtos uz pulksten 10, bet pēc tam jau aizgāja, ka, kad cēlās, tad arī ēda. Vislabāk atmiņā tiešām palikuši tie pirmie iespaidi, kad viņa ieradās un uzreiz iekārtoja savu istabu, salika visas savas lietiņas, zīmītes, plakātus – tā kā apdzīvoja istabu. Labi atceramies arī atvadīšanos, tā bija ļoti emocionāla. To gadu mēs dzīvojām, un likās, ka tā arī visam jābūt – dzīvojam forši kopā, daudz neko nepārdzīvodami, un tad, kad bija jābrauc prom, tieši no Elisas puses, tas bija ļoti emocionāli.

Vai plānojat apciemot jūsu apmaiņas skolēnu?

Noteikti gribētos apciemot kaut kad, kad būs iespēja. Viņa dzīvo ļoti skaistā vietā, Bavārijā, kalnos. Viņas mamma un vecmamma mums atsūtīja pateicības kartiņu par uzņemšanu un aicināja ciemos, bet vēl nezinām, kad tas tiks izdarīts, bet noteikti ir vēlme.

Kāda izskatījās Jūsu ikdiena ar viesskolēnu mājās?

Galvenās izmaiņas bija tas, ka visu laiku pievērsām uzmanību tam, ko gatavojam ēst, jo Elisa ir veģetāriete. Līdz ar to mums bija jāpiedomā, lai negadās tā, ka viņai ēdienreizē kas iztrūkst. Lai nav, piemēram, tā, ka mēs ēdam rīsus, salātus un gaļu, bet veģetārietis ēd rīsus un salātus. Mēs sākām ēst daudz vairāk veģetārus ēdienus, un visu laiku piedomājām, lai arī Elisai tas ēdiens liktos interesants. Ikdienā īsti arī nekas cits nemainījās. Protams, mēs arī piedomājām kur aizbraukt brīvdienās, ko varētu apskatīt kopā ar Elisu, lai viņai būtu interesantāk un lai viņa varētu apskatīt Latviju nedaudz vairāk. Lielākās izmaiņas mūsu gadījumā bija tieši ēdiens, bet tas nesagādāja grūtības. Kā jau minēju, tas vairāk bija kā tāds piedzīvojums un pašiem iespēja izmēģināt ko jaunu.

Kādi pienākumi bija Elisai Jūsu ģimenes dzīvē?

Pēc šī apmaiņas gada mēs pārspriedām savā starpā un sapratām, ka pienākumi nebija tā konkrēti nodefinēti, mēs noteicām un neatrunājām to visu sākumā, jo, dzīvojot ar saviem jauniešiem, mūsu ģimenē pienākumi nav konkrēti iedalīti, es varu paprasīt kādam, lai kaut kas tiek izdarīts, ja esmu nogurusi vai vienkārši palūgt izpalīdzēt kādā brīdī. Ar Elisu mēs norunājām konkrēti, kas tad kuram ir tieši jādara un kādi ir viņas pienākumi, līdz ar to reizēm varbūt likās, ka trauki, piemēram, nav nomazgāti laikā, bet to vienmēr varēja atrisināt. Varbūt es nevarēju viņai kaut ko pateikt tieši tā pat, kā es to sacītu saviem bērniem, bet, protams, laikam ejot vienojāmies par pienākumiem, kurus pēc vajadzības nepieciešams veikt. Atskatoties pieredzē, varu secināt, ka būtu bijis nepieciešams sākumā izrunāt visu konkrētāk, lai starp bērniem nerastos apjukums, ka kaut kas nav izdarīts un tad kuram to vajadzēja veikt, bet kopumā īsti problēmas ar to nekādas neradās.

Vai Jūs apsverat domu uzņemt vēl kādu viesskolēnu turpmākajos gados?

Jā, mamma viennozīmīgi ir par šādu iespēju. Tētim arī patīk šī ideja, bet viņš laikam grib nelielu pauzi. Bērni arī vēlētos, ja būtu iespēja, tad varbūt no kādas citas valsts, lai varētu pieredzēt nedaudz vairāk šo dažādību un lai būtu nedaudz interesantāk. Mēs uzskatām, ka viennozīmīgi esam tikai ieguvēji un tāda pieredze ir kaut kas neaizvietojams. Pēc apmaiņas runājot, mēs sapratām, ka mīnusu vispār nebija un ka tie mazie, kas varbūt bija, ir neievērojami..

Vai Jūs ieteiktu saviem draugiem/paziņām uzņemt pie sevis mājas kādu viesskolēnu? Kāpēc?

Ieteiktu, bet cilvēkiem būtu arī nepieciešams izvērtēt, vai viņi ir šim gatavi, vai viņi spēs nodrošināt vēl vienu ģimenes locekli un vai viņiem tiešām ir vēlme iepazīt šo skolēnu, kurš nāk no citas valsts. Es savu ģimeni pazinu ļoti labi un zināju, ka mēs uz to esam spējīgi un ka mums pašiem tajā ir interese. Jāsaprot, ka tā ir atbildība un ka tam skolēnam šī ir tik pat liela pieredze, cik jums. Viss viņam apkārt ir jauns un viņš sākumā ir sev vēl svešā vidē, kuru viņš cenšas iepazīt. Tāpēc jācenšas palikt atvērtam un pretimnākošam, lai viņš nesāktu justies neērti. Bet kopsummā tiešām ir tikai ieguvumi un plusi. Tāpēc es noteikti ieteiktu ģimenēm izskatīt šo iespēju, jo zaudētāji viņi nebūs nekādā veidā.

Kādi Jūsuprāt bija ieguvumi Jums un Jūsu ģimenei uzņemot viesskolēnu savā ģimenē?

Jau iepriekš minēju, bet, ja tiešām meklējam pozitīvo un negatīvo, tad negatīvā vispār nav. To vienkārši nav un jūs tikai esat ieguvēji no jebkādas situācijas, gūsti jaunu pieredzi un izpratni. Valodas ieguvumi arī bija, valodu bija iespējams izmantot ne tikai skolas solā vai mācībās, bet arī tādā kā sava veida praksē gan bērni, gan vecāki. Sevi mēs arī izpratām daudz vairāk un sapratām, ka varam sadzīvot ērti un ka neveidojas nekādi konflikti vai domstarpības arī ar bērnu, kurš sākotnēji nenāk no mūsu ģimenes. Tā bija kā sevis iepazīšana. Atkal apstiprinājās tas, ka mēs esam atvērti, plaši domājoši un viesmīlīgi. Kopumā bija ļoti interesanti, bija nedaudz citādāka ikdienas pieredze, tā teikt – krāsaināka ikdiena!